Raksts sākotnēji publicēts Maija/Jūnija 2020 žurnālā Ko Ārsti Tev Nestāsta
Kopš 2019. gada beigām pasaule seko līdzi jaunā korona vīrusa jeb SARS-CoV-2 izplatībai, sākotnēji Ķīnā, un tad drīz arī Eiropā un citur pasaulē. Slimība, ko izraisa SARS-CoV-2 vīruss, nodēvēta par COVID-19. Latvija nav izņēmums, un kopš 12. marta arī mēs dzīvojam ārkārtas situācijā, un droši vien nav cilvēka, kas nav pamanījis vīrusa diktētos noteikumus ikdienā.
Neapšaubāmi, COVID-19 pandēmija un ierobežojumi mums katram ir izaicinājums, kas dod iespēju apgūt un paņemt no šīs situācijas sev arī daudz vērtīga. Bet šoreiz ne par pieņemšanu, pilsonisko atbildību, sevis uzturēšanu pie veselā saprāta un rīcībspējas, it kā bezlimita brīvo laiku un ko ar to darīt, bet ar reālistisku un nedaudz kritisku skatu padalīšos ar pārdomām par COVID-19 pandēmijas tēmu. Mans šī brīža viedoklis par COVID faktiem un procesiem veidojies, klausoties ekspertus, lasot, domājot, cenšoties to visu izfiltrēt cauri savai pieredzei un zināšanām, bet neskaidrā joprojām ir ļoti daudz.
Vīrusa straujā izplatība daudzās pasaules valstīs izgaismojusi veselības aprūpes sistēmas vājos aspektus. Valstu robežu slēgšana, pulcēšanās aizliegums, pašizolācija un citi preventīvie ierobežojumi, kas ieviesti ar mērķi palēnināt vīrusa izplatības ātrumu, pasaulē un arī mūsu valstī radījuši ekonomisko krīzi, kuras sekas mēs izjutīsim vēl ilgi.